05 piedzivojums.funny or not

Tā nu es vairāk vai mazāk priecīga un vairāk vairāk nekā mazāk piekususi ierados Montpallier. Ar domu, ka veru palikt pie Arnaud Jacquemoud-Collet et GuiGui no couchsurfing.
Zvanu viņa, bet nekā. Vienīgais ko sazvaniju bija viņa *voice meil* kurš teica, ka varu ierunāt ziņu. Ierunāju ziņu. Patiesībā veselas 3, bet pirmā laikam neskaitās, jo tad vēl neko daudz vairāk par dažādīem emmm...hemm..njaa... pateikt nevarēju. Bet nākošās gan bija ļoti organizēti ziņojumi.
Bet tā nu nekā.
Sēžu autobusā uz Montpellier centru (vismaz tā teica marokāņu vadītājs). Un autobuss neapturami tuvojas pilsētai, kurā man nebūs kur palikt.
Un neko nevar padarīt.
Iešaujas prātā doma, ka varētu visu nakti braukt uz riņķi ar autobusiem, kā ir dzirdēts, ka dažs labs darījis rīgā ar trolejbusiem 5dienas naktī. Bet te vajadzētu pirkt biļetes pie katra apļa (bet tā tikai tāda zibenīga doma, kas izskrien cauri manam prātiņam)
Tad pārcilēju prātā iespējas.
Atceros, ka Chloe un Guillaume (Arhitektūras vasaras skolas tutori) man iedeva savus telefona numurus, tā teikt **katram gadijuma**.
Nu tad šeko reku man ir viens **gadijums**
Zvanu.Laikam pamodinu Guillaume.
Viņš saka, lai zvanot Chole (bet viņi taču dzīvo kopā! (?) )
Nu neko zvanu Chloe.
Čerkstoņa. Raustās sakari un vēl frnaču valoda.
Ok.neko
Pārtrūkst.
Autobuss apstājas.
Visi izkāpj.
Es izveļos pēdējā.
Žēl.bij tāds jauks silts, ērts autobuss.tjāā.. hem
Visi, kas zina,kurp dodās, nadzīgi izklīst.
Tumšs.
Un vispār izrādās, ka autobuss nemaz nebrauca uz pašu pilsētas centru, bet šoferīts tik samuldēja.
Nu tā.
Labi kā tā patiesība- jo tagad ir iemesls uzjautāt vienam pusim, kurš runā gan franciski, gan angliski, kā tad lai aizkļūst līdz centram. Viņš jau skaidro vienam pensionāru pārītim, kā lai nokļūst līdz viņu viesnīcai.
Un tad pamanu vienu meiteni īsiem, blondiem matiem.
Hm. Saņemu dūšu un nolemju iepazīties. Vismaz līdz centram varēsim čāpot kopā. Un viņai tač arī ir liels koferis ;) .
Vispār ar meitenēm ir tik viegli iepazīties! Laimīgie puiši! B)
Izrādās, ka viņu sauc Sussana un viņa ir no čehijas. Un viņu centrā gaidīšot draudzene. Laiku velti nezaudēju un jautāju- vai es arī varētu palikt pie viņas drauzdenes pa nakti :D
Viņa tā kā šaubās, bet pilnībā šādu iespēju nenoliedz. Saka tikai, ka istabiņa maza. Nu maza, maza. Liela muiža! :D
Aizkuļamies līdz La Gare SNCF. Satiekam Veronique. Izrādās, ka viņai šī doma neliekas īpaši *forša* tā teikt. Nu jā .. bet Susanna par mani cīnās. Stāsta viņai (čehiski protams:D), ka es esot erasmus.
Ā! Nu izdzirdot, ka erasmus Veronique ari uzreiz paliek dikti draudzīga un saka, ka gan jau kaut ko izdomāšot. Vajagot tikai kaut kā tikt garāk facekontrol tantei, kas sēž pie iekšā laišanas. Bet tas mums izdodas, jo kāds bariņš koju jauniešu sataisijuši kaut kādu jandāliņu (slava viņiem! Slava tiem, kas vienmēr taisa jandāliņus taisni īstajos brīžos!)
Un tiekam iekšā.
Izrādās,ka istabiņas ir tiešām tik mini-mini, ka tur ir tikai gulta un galds. Reāla maziņa gultiņa un ja kāds guļ uz grīdas, tad viņš guļ daļēji jau zem galda. Tjā.
Tā nu es tieku iepazīstināta ar vēl vienu meiteni Lenki, kas dzīvo citā ēkā. Un ir ar mieru man atļaut palikt pie sevis.
Viņa izrādās vispār superīga.
Un tā nu es teiku pie deķīša,ko noklāt uz grīdas. Un jumts virs galvas arī ir. Un zopbus ari var iztīrīt.
No ko tad vairāk vienam cilvēkam vajag