06 pirmais rīts Montpellier

Un no rīta sarunāju, ka varu savu *la baggage* atstāt pie Lenkes! Merci beaucoup, mademoissele! Visu laiku runājam čehiski, jo viņa māk tik čehiski un franciski, tā ka citādāk nesanāk :D. Švaki man ar to čehu valodu
Dodos savu skolu meklēt.
Adrese man ir kaur kāda. Bet karte stipri aptuvena. Un reljefu jau nu točna neparāda.
Izra’dās, ka visa pilsēta Montpellier (Mpl) ir gandrīz plakana, izņemot to vienīgo kalniņu, kurā augšā PROTAMS atrodas mūsu skola. Esmu jau tā nogājusi ne vienu vien jūras jūdzi.
1x apmaldījusies.
Atradusi kaut kādu garāžu.
Well- gāju iekšā un cerēju, ka atradīšu ka’du kam pajautāt uz kuru pusi jāiet. Sākumā nevienu neatradu ... tikai visādas virpas, ēveles, metālgriezējus, metinātājus , līdz beidzot divus vīrus. Kuri uzreiz nāca pretī un tik teica no-no-no „un kaut ko, kas bija skaidri saprotams- ejiet projām”
Bet nu es tač biju ar karti un beigu galā viņi pat iznāca ārā un tā kārtīgi man izstāstīja pareizo ceļu. Zināma pierunāšana gan bija vajadzīga :D
Kāpu kalnā. Kāpu,kāpu. Uzkāpu arī.
Tur tāds liels tornis (ūdens tornis?!) un skola otrā pusē kalnam . ha-ha-ha. Tjam
Tur neviens no oficiālajiem darbiniekiem *ne vella’ * nezināja. Bet atkal iepazinos ar vienu jauku meiteni vārdā Nil (no Turcijas bet jau 4 gadus kā dzīvo un studē Arch Mpl)
Un Oi! Cik daudz viņa man todien palīdzēja. Bez viņas es laikam būtu pazudusi.
Izvadāja ekskursijā pa skolu./
Palīdzēja atrast manas koordinatores kabinetu un tad sastādīja kompāniju , jai Sandrinei (koordinatorei) bija tāds garāks kafijas pārtraukums gadījies . tie franči gan kārtīgi atpūšas. Atpūsties viņiem nekas un neviens nedrīkst traucēt.
Atrada man visizdevīgāko dienas biļeti transportam.
Tad izbraukājām 3 dažādas agencies, kur palīdz cilvēkiem atrast vietu,kur dzīvot. Kaudzēm un vēl kaudzēm visādu sludinājumu. Tā kaudze, kuri meklē, kur dzīvot, gan bija manāmi lielāka. Bet laipnie darbinieki mūs uzmundrināja un teica, lai pasteidzoties, jo septembra beigās – tad gan sākšoties īstas *dzīvokļu medības* burtiskā nozīmē!
Oi! Visādas anketas un anketiņas.
Un tam visam pa vidu vēl satikām Stephanie (no Mexikas, bet jau 5gadus dzīvo Mpl, studē Arch-master). Tā nu in CORUM (super vietiņa!) meklējām appartement tout ensemble.
Vakarā, kad birojus slēdza, atvadijāmies.
Un burtiski uzreiz satiku GUILIU no Italia ar ko iepazinos šovasar in EASA2009 . Viņas hostelis bija pārpildīts un viņai nebij’ kur palikt.
Tā nu palīdzēju viņai stiept viņas somas, jo no savējām biju laimīgi uz kādu laiciņu tikusi vaļā : ) un kaut ko taču cilvēkam vienmēr vajag nest!
>>ps. Ko tu saproti ar teikumu: „Katrs cilvēks var panest pats savu svaru!” Vai tas nozīmē, ka viņš var panest pats sevi, vai arī sevi+vēl vienu tik pat smagu?

Un tā nu Giuliu pasūtīju sev dārgāko dzērienu (proporcionāli tilpumam) šovasar. Bet nu- laikam tas vienīgi nozīmē, ka vajadzēs pamēgināt kādus krutākus vīnus, jo nevar taču atļaut apelsīnu-ķīmijas dzērienam būt ekskluzīvākajam dzērienam!!!

Ar Giuliu kopā mums ari gadijās vesels PIEDZIVOJUMS! Tā kā viņai galigi nebija kur palikt, viņa sazvaniju savu vienīgo pazinu šajā pilsētā, kurš (kā izrādās) iz ļoti interesants tipiņš, kuram pieder bāru tīkls šeitan. Bet pats viņš bija ārpus pilsētas, bet sava dzīvokļa atslēgas atstājis vienā bārā. Tā nu mēs tur uzradāmies, dabūjām kruta dzīvokļa atslēgas un tā prosta tur atnācām.
Pa trepēm mums somas palīdzēja uznest tāds jauks puisis, tikai beigās vēl pajautāja, vai mēs negibot kādus tur „vitamīniņus”. Mēs teicām: „Non, merci.”
Tā nu bijām krutā stūra dzīvoklī. Augšējā stāvā ar 2 balkoniem. Mega lielu globusu un īpašnieka atstātu Ļooooti lielu NEKĀRTĪBU :D
Nevarējām saprast, vai būtu jauki piekārtot te visu, nu vismaz izmest alus pudeles... vai tas tiktu uzskatīts par nepieklājīgu tā teikt „uzbraucienu” ...
Nu alus pudeles rezultātā izmetām.

ĀĀĀ
Un šovakar es pārvācu savas mantas uz Chloe un Guillaume dzīvokli : )
Um man tika vakariņu zupa no tetrapakas (un kā par pārsteigumu ļooti garšīga! Bet tas nenozīmē, kas es turpmāk no tādām vien pārtikšu! Le baguette) un saldajā - liela, liela gulta! Niiice

No Mtp

05 piedzivojums.funny or not

Tā nu es vairāk vai mazāk priecīga un vairāk vairāk nekā mazāk piekususi ierados Montpallier. Ar domu, ka veru palikt pie Arnaud Jacquemoud-Collet et GuiGui no couchsurfing.
Zvanu viņa, bet nekā. Vienīgais ko sazvaniju bija viņa *voice meil* kurš teica, ka varu ierunāt ziņu. Ierunāju ziņu. Patiesībā veselas 3, bet pirmā laikam neskaitās, jo tad vēl neko daudz vairāk par dažādīem emmm...hemm..njaa... pateikt nevarēju. Bet nākošās gan bija ļoti organizēti ziņojumi.
Bet tā nu nekā.
Sēžu autobusā uz Montpellier centru (vismaz tā teica marokāņu vadītājs). Un autobuss neapturami tuvojas pilsētai, kurā man nebūs kur palikt.
Un neko nevar padarīt.
Iešaujas prātā doma, ka varētu visu nakti braukt uz riņķi ar autobusiem, kā ir dzirdēts, ka dažs labs darījis rīgā ar trolejbusiem 5dienas naktī. Bet te vajadzētu pirkt biļetes pie katra apļa (bet tā tikai tāda zibenīga doma, kas izskrien cauri manam prātiņam)
Tad pārcilēju prātā iespējas.
Atceros, ka Chloe un Guillaume (Arhitektūras vasaras skolas tutori) man iedeva savus telefona numurus, tā teikt **katram gadijuma**.
Nu tad šeko reku man ir viens **gadijums**
Zvanu.Laikam pamodinu Guillaume.
Viņš saka, lai zvanot Chole (bet viņi taču dzīvo kopā! (?) )
Nu neko zvanu Chloe.
Čerkstoņa. Raustās sakari un vēl frnaču valoda.
Ok.neko
Pārtrūkst.
Autobuss apstājas.
Visi izkāpj.
Es izveļos pēdējā.
Žēl.bij tāds jauks silts, ērts autobuss.tjāā.. hem
Visi, kas zina,kurp dodās, nadzīgi izklīst.
Tumšs.
Un vispār izrādās, ka autobuss nemaz nebrauca uz pašu pilsētas centru, bet šoferīts tik samuldēja.
Nu tā.
Labi kā tā patiesība- jo tagad ir iemesls uzjautāt vienam pusim, kurš runā gan franciski, gan angliski, kā tad lai aizkļūst līdz centram. Viņš jau skaidro vienam pensionāru pārītim, kā lai nokļūst līdz viņu viesnīcai.
Un tad pamanu vienu meiteni īsiem, blondiem matiem.
Hm. Saņemu dūšu un nolemju iepazīties. Vismaz līdz centram varēsim čāpot kopā. Un viņai tač arī ir liels koferis ;) .
Vispār ar meitenēm ir tik viegli iepazīties! Laimīgie puiši! B)
Izrādās, ka viņu sauc Sussana un viņa ir no čehijas. Un viņu centrā gaidīšot draudzene. Laiku velti nezaudēju un jautāju- vai es arī varētu palikt pie viņas drauzdenes pa nakti :D
Viņa tā kā šaubās, bet pilnībā šādu iespēju nenoliedz. Saka tikai, ka istabiņa maza. Nu maza, maza. Liela muiža! :D
Aizkuļamies līdz La Gare SNCF. Satiekam Veronique. Izrādās, ka viņai šī doma neliekas īpaši *forša* tā teikt. Nu jā .. bet Susanna par mani cīnās. Stāsta viņai (čehiski protams:D), ka es esot erasmus.
Ā! Nu izdzirdot, ka erasmus Veronique ari uzreiz paliek dikti draudzīga un saka, ka gan jau kaut ko izdomāšot. Vajagot tikai kaut kā tikt garāk facekontrol tantei, kas sēž pie iekšā laišanas. Bet tas mums izdodas, jo kāds bariņš koju jauniešu sataisijuši kaut kādu jandāliņu (slava viņiem! Slava tiem, kas vienmēr taisa jandāliņus taisni īstajos brīžos!)
Un tiekam iekšā.
Izrādās,ka istabiņas ir tiešām tik mini-mini, ka tur ir tikai gulta un galds. Reāla maziņa gultiņa un ja kāds guļ uz grīdas, tad viņš guļ daļēji jau zem galda. Tjā.
Tā nu es tieku iepazīstināta ar vēl vienu meiteni Lenki, kas dzīvo citā ēkā. Un ir ar mieru man atļaut palikt pie sevis.
Viņa izrādās vispār superīga.
Un tā nu es teiku pie deķīša,ko noklāt uz grīdas. Un jumts virs galvas arī ir. Un zopbus ari var iztīrīt.
No ko tad vairāk vienam cilvēkam vajag