03 atstāju Lai :(

Cēlāmies no rīta.
Viss daļēji šķita jau kā daļa ikdienas. Tāda pārliecība un skiadrība par to, kur kas atrodas, kur un kā var nokļūt.
Ikdienu ar vienu rokas mājienu (nu lai gan patiesībā tas noteikti prasīja daudz vairāk laika, lai agrāk pieceltos un pagatavotu auksto zupu) izkliedēja Laimiņa.
AUKSTĀ ZUPA
Just perfect
Merci beaucoup, ma petite soeur!
Un tad visas Laimiņas dzīvoklīša biedrenes – Hanna, Emilie, (citas :D piedošan par manu atmiņu) un Camille un visas citas ... un daži puiši arī :D* paņēma savus toolbox (mazus, vidējus un pavisam ļoti lielus), porfolio, LIELOS dēļus

.... un tad ... es paņēmu līdzi savu čemōdāniņu un savu mugursomiņu .... un devāmies uz busstop 1minūtes gājiena attālumā. Atnāca taisni 1min pirms pienāca bus U5 un aidā!
Nemaz nejutos atšķirīga no visiem citiem. Man vienkārši bija vislielākais toolbox :D :D

Tā.
Arrivojāmies ar busu.
Un tad es sarunāju, ka varu savu „la baggage” atstāt pie foršajiem angļu apsargiem.
Laimiņa teica, ka es esmot „trakoti attapīga” o:- ) [vai kā man patīk, kad viņa mani drusciņ uzslavē]

Un tā nu es varēju mierīgi un pavisam nemanāmi starp 110 (-2)studentiem ielavīties (jeb vienkārši iefiltrēties) auditorijā, kur noskatījos un noklausījos lielisku lekciju par zīmēšanas pamtiem ar daudziem piemēriem uz projektora, absolventu darbiem un cilvēkiem, kas (MŪSDIENĀS) ir labi zīmētāji un cilvēki , kas to dara ar *ideju*. Piemērma *ideju* par ietīšanu. Ēku ietīšanu, Parīzes La Ponte Nouveau ietīšanu. Vispār interesanti. Par mākslinieku rokrasta (zīmēšanas stila:) attīstību laika gaitā, kas nereti nomainās uz kaut ko krasi citādāku, nekā skolas-studiju gados.

Nu jā un atd tas viss notika tik ātri
Tik ātri sākās Coffee break
Tik ātri mēs ar laimiņu aizgājām uz JobSell agencie
Un tik ātri pagāja tās 15minūtes, kuras es vēl varēju pavadīt kopā ar lai sēžot pie tā jocīgā onkuļa kabinetā, kur viņš stāsta kā noformēt cv, tā it kā to darīt katru mīļu dienu 100reizes dienā (kā iespējams arī ir patiesībā)
Un tad man bija jāskrien, lai paspētu uz autobusus, kas aizvedīs mani neskaitāmas jūdzes līdz tāltālai lidostai un vēlāk līdz tāltālai pilsētai
Un tā nu es cēlos .... atvadījāmies vien ar vieglu buču uz vaiga
Un viss
Tik bēdīgi.
Pilnīgi sirsniņa mm.. tjā
Onkulis, gan nosmējās:”ko ta jūs tik grūtsirdīgi atvadaties, viņa takš gan jau tikai pēc kafijas aizies!” nu jā šī nu vienreiz nebijā tāda reize.