Nevaru saprast vai sakt ar jaunakajiem vai vecakajiem notikumiem.
Tātad
1- tas ir visilgstošākais. 3 nedēļas instensīvs / bez pārtraukuma darbs / stressi / uztraukumi / tēja /tēja ....tēja ... kas galu galā tomēr par spīti visam pārvēŗtāš par melnu kafiju. Ah . vēl viena no lietēm, ko domāju, ka nu -nē. bet rekur i!
Bet ta ka tas bija visligakais laiks (mācību process un viss par un ap to ) Kā piemēram tas, ka 90% no maniem mēneša izdevumiem, sastādija printēšana un materiali maketam .. (nu neierēkinot tur īres maksu) .. bet tapat. un tas pavisam skaidri parāda to, ka mēneša laikā es nedarīju neko citu kā mācījos. laba roka šķiet bija saaugusi kopā ar peli !
2- tad kad instensīvs paliek pārāk instensīvs, tad neatliek nekas cits, kā paņemt pauzi, citādi pastav risks galigi par "kiborgu" pārvērsties! Tā nu ar jaukās Francuāzas rūpēm un Vincenta un Janīnas gādīgajiem dīzeļa ēdājiem - tika stingri nolemts sestdien doties izbrauciena. Neviens īsti nezinu, īsti uz kurieni ... izbraukšana paredzeta 10 ... bet pēc ....(kā lai labāk saka) teiksmi "gara" piektdienas vakara, sestdienas rīts negrib padoties neko īss. tā nu no izbraukšanas desmitos, nonācam pie celšanās 11 ... :D :D
un viss jaukums slēpjas tajā, ka gandrīz visa mūsu šīsdienas "piedzīvojumu meklētāju kompānija" dzīvo kopā . tā ka nav problemu ar kādu, kurš par daudz kavējas, atliekt tikai visus uzmodināt. Tā nu Ivans mūs visus uzbungoja augšā ... Lāsma aizskreja uz bulanžēriju un nolema šodienu sakt dāsni un uzsaukt dzīvokļa biedriem "petit-deženē" jeb brokastis .
uh.. ku jauka sajūta :)
Un pēc tam juzdamies trakoti stilīgi ar auto, kas pildīts ar franču mūziku, omulīgam sarunām un apbrīnojamiem cilvēkiem (kam iespējams pa laikam, ka jau cilvekiem, uznāk šaubas par sevi un dzīvi, bet vienmēr viss nonāk līdz optimistiskam turpinājumam).
Tā
Vincentam beidzas benzīns. Pazaudējamies (ta gadās ar 2 mašīnām! ). Vīrs ar super uztjūnēto trīsriteni-moci un pusseju notetuvētu ar dīvainiem raktiem.
un nonācām mēs St Guillaume de Dessert .
Vieta, kur no neiedomajama augstuma skatoties aizā ar ūdeni var redzēt zivis. Puiši sapņo kā tādas nomakšķerēt! haha. Trakas idejas. Skaisti. Lēni un pamazām parādās izsalkums - dalītas pusdienu maizes ir dalītas ... tiek mazāk, bet garšīgi un visi priecigi.
Laumiņu kafejnīca. Druīdu kārtis. Jaukie cilvēki linu tērpos.
Kāpšana kalnā.
Skaļa ūjināšana, jo pazaudējušies biedri.
Mēs pavisam bijām seši ... un tad mēs bijām četri (es, Ivans, Francuāza un Vincets, kas bija uzrāpušies pašā augšā ... un tad, kad atradās mūsu Džūlija un žanīna, tad sanāca smieklīgs stāsts, par to, kā viņas mūs meža meklējušas. Jautajušas par četriem cilvēkime, kas kāpj augšā kalnā - meitene rudiem matiem, melnādaina ar daudz bizītēm, tāds gars puisis 2m bez galvas ... un pretimnākosie cilvēki, ilgi domajusi, somājusi, un tad : "O jā! Tāds ar baltām teniskurpēm! jā tas pa to taku aizgaja!"
Redz ko cilvēki pamana, ne melnu ādu, ne sarkanus matus - pamana to, ka apavi galigi nepiemeroti :D :D
Making music and art photos on the top top mountin - ilgstošs skats us Santajago svēto ceļu .... jo šis kalnuciemast ir viens no tā sākumiem / ceļiem.
sākuma jau ceļam īsti nav .... ir tikai pats ceļš.
Pēc tam kalnu upe. Pēc tam ieplakas upe. suņi. mīļi suņi. oļi. un vardes kas lec ka akmeņi ^__^
******************
*****************
Tā. sodien ar Ivanu runajām par Jorge Luis Borges (no Argentīnas). īpaši sižetu Funes ou la mémoire, 1942 . Kur sanāk, ka lai izstāstītu vienas dienas piedzīvojumus patiesībā nepieciešama vesela diena. un lai uzrakstītu jau būtu tas pats. . . vai pat ilgak :D
*****************
