23 falling in love with Pyrénées

Ak! Ak, mani mīļie mans šodienas stāsts ir īsta pasaka. Ne tāda pasaka kā grāmatās, šoreiz pasaka ar laimīgu sākumu un laimīgām beigām. 

Viss sākās jau vakar vakarā, kad pēc nedēļas nemītīka bezmitas darba caurām dienām, pēcpusdienām,vakariem un naktīm ar gulēšanu ne vairāk kā 3-4stundas dnn ... mana nedēļa beidzot bija nonākusi tik tālu – ka arī piektdienai tuvojās beigas. Laimīgas beigas. Arī uz pirmdienu darāmā tik daudz kā Ziemeļos sniega un nez vai tas sniegs zina, ka teorētiski viņam būtu jāsamazinās kaut vai globālās sasilšanas pēc ^__^ ... tākš. Bet nolēmu, ka tā to turpināt nedrīkst darbs be z apstājas taču ir tā kā nabaga lopiņam ēzelim, kam klapes uzliktas uz acīm. Par ēzelīti būt jau nav slikti, ja var baudīt ainavu, kas vienmēr riņķī un apkārt .
Tātad- stingri nolēmu (savā pēdējajā nedēļas nogalē Francijā ŠOGAD) izdarīt kaut ko foršu! Un tātad manas trešdienas un piektdienas ir vissskolojošājās nedēļas dienas, jo skolā pavadu laiku no 8-20 , kad pa vidu ir tikai viens 20min pārtraukums! Traks tas franču dzīves ritms tomēr. Mūsējie pārtraukumi starp lekcijām vismaz dod iespēju izlocīt kājas.
Tātad 5d vakarā mudīgi atrgriezos mājās. Džūlijai beidzot nolēmusi īstenot savu jau mēnesi sapņoto sapni par „nelielu”Apero-Party mūsu jaunajās mājās. Apzīmējumu „nelielu” viņa laikam izmantoja speciāli priekš Stefānijas, lai viņa akceptētu šitādas izdarības mājās. Viņa ir mūsu mājas nopietnais cilvēks (boss Štefī).
Un vēl- šodien draudzenei no Azerbaidžānas Narminai 22.dzimšanas diena. Ar viņu un vēl Turalu runājam krieviski. Atklājies, ka Montpellier ir krietni daudz krieviski runājošu cilvēku. Lielākā daļa no bijušajām PSRS republikām... Tā nu (patiesībā jau laikam manas iniciatīvas pēc, viņa pati sev par pārsteigumu piekrita sarīkot dz.d. ballīti. Nevar taču pieļaut,ka cilvēks paliek bez dz.d. svinēšanas! ! !)
Ceļā turp Tramvajā : Baltā sieviete ar 3 tumšādainiem bērniem. Citu par citu jaukākiem. Un puisītis ap 5 gadi uzrāpās uz krēsla atzveltenes un teica: mammu es tev pamasēšu muguru tā kā tētis! :D :D tāda aina nevar neizraisīt smaidu.
Lāsma ar pudeli vīna un šokolādi vakaram.
Tā nu vakaru sāku stipri interesantā krieviski runājošā kompānijā, kur cilvēki salasījušies no pasaules malu malām. Meitene no Kazahstānas vk super! Un Gļebs- tāds āksts, bet vislabākajā nozīmē! Pirmo reizi redzēju puisi, kurš tā dejo :D :D smieklus gribēdams nenovaldītu, bet neviens jau necentās valdīties :D

Ap 11 saņēmos un tomēr teicu, ka jādodas mājās . Bet ne jau mājās gurķoties Miķelis gāja! ;) Mājās bija „muzikālais apero-party”. Man jau bija sajūta, ka būs labi. Ne jau grautiņveidīgais šitais pasākums... bet nezināju jau ko īsti gaidīt – nez, kas notiek, kad Džūlijai dod vaļu. Tagad zinu, ka Džūlijai vaļa jādod biežāk :D Ierodoties mājās ... precīžak atverot durvis manas smadzenes īsti neticāja redzētajam. Bohēma. Tas nav vienkārši vārds. Un superīīgi franču puiši. Jau poažistami un vēl nepazīstami cilvēki. Ivans, Vincent, Bene, Janin, Ira, Diana, Bene, Odetta, Giz, Clara ... un tad vēl tie ko nepazīstu. Fantastika, jo jūties kā mājās (laika jau tāpēc, ka biju mājās), tapēc, ka pazīstamie cilvēki, jau šķiet kā draugi gadiem ilgi un tāpēc, ka bija džambs, ģitāra, satbule, harmonikas, neskaitāmas grabināmas ietaises, klarnete, flauta, sveču apgaismojums, punšs ... un daži te tāaa māk dziedāt

Vakars bija tik izdevies, ka negribēja vien beigties. Tad, kad sanāca drusku miegs, tad Bene bija lielisks dakteris šim pasākumam un pagatavoja „pates aļjo-oļjo-specLāsmas stilā” (jo es dikti gribēju uzlabot simtgadīgu itāļu recepti pastas pagatavošanā :D) un – pēc paēšanas (cik kg pastas domā vajag visiem šitiem ļautiņiem un mūsu lielākais katls nav diez ko liels :D :D ). Ap 4 svētku vaininiece Džulija, teica, ka iešot uz 10min atpūsties mana istabā. Iazgāja un neatgriezās, bet ciemiņi nemaz nelikās manām namamātes trūkumu. Ap 5 ... tomēr sāka justies, ka nav vairs nakts, bet jau rīts un tad – gaidīja daļējs miers. Gulēt labi, bet ja tavai gultai šķērsām jau kād ir iegūlies, tad pastāv dažādi risinājumi. Tā nu sākumā atbruņoju Džūliju no viņas zābakiem un gulēšanai traucējosiem aksesuāriem. Tad domāju, kā lai, nepamodinot viņu pārvietu, bet izrādījas, ka viņas miegs (vismaz šonakt) ir tāds, ka var pacelt pagriezt, sapurināt un tāpat nekādas dzīvības pazīmes nemanīt. Un tad – laimīgs miegs.

Bet tas ir tikai ievads, jo labākās lietas sākās šodien no rīta, jeb jau stipri pie pusdienlaika, kad uzmodāmies tā ap vienpadsmitiesm.
Saulīte ārā spīd. Un vakar ar Beni mēs noslēdzām vienošanos, ka nākošajā PILNĪGI saulainajā dienā dosimies ceļojumā. Un daru, ko darīdama, bet debesīs nav neviena paša mākonīša. Tātad- atkāpšanās ceļa vairs nav. Ja tāda vienošanās ir noslēgta – tad jāturās pie vārda (ak kā man patīk šādas druagu piedzīvojumu būšanas! Tas tā kā tās 2meitenes no vācijas, ka netīšam sarunāja, ka tad kad pabeigs skolu, aks rādījās pēc kādiem 3 gadiem – tad dosies ceļojumā uz Baikālu. ... laiks paiet, bet norunas paliek!)
Sarakstamies ar sms, lai nolemtu, kurp dodamies – Avignon ? Narbon? Kādas pilsētas vēl kartē var ieraudzīt tuvākā/tālākā rādiusā. Ok lai būtu šodien Narbonne. Pulsktens jau tuvu pie 12, nākošais vilciens 13:08 . Ar Džūliju nolemjam, ka paēdīsim, bēēēēt --- lēmums gatavot „puašiš” kas teorētsiki varētu tiks pielīdzināts latvju pelākajiem zirņiem, tikai izskatās vairāk pēc lazdu riekstiem un ir baltā krāsā! Bet tā kā Džūlija ļoti rūpējas par manu veģetāro veselību, tad , citēju „Proteīni, tev jāēd, proteīni!nevar tikai dārzeņus! :D” --- un jā lēmums gatavot puašis sautējumu ar sīpolie un papriku laikam nebij atas pats gudrākais, jo pat ņemot vērā, ka bijām viņus 2 dienas izmērcējušas maltīte bija gatava tikai 12:40. jāēd mudīgi. Un stacija jau nav tālu (Laimiņ , tu jau zini!  ..un tev vajadzētu jaunajā gadā uzzināt! ;) ).
Bet otra problēma- ēšana ļoti veicina domāšanas procesu! Un tā nu Džūlijas domāšanas aparāts dikti sarosījās un pēķšņi viņa atcerējās, cik daudz viņai jādara- šodien projekta darbs jātaisa (ensemble avec un mec de l’ecole), Giulianai 14:00 surprise party, un vēl visa māja jāizmazgā pēc tās maģiskās „mūzikas taisīšanas”vakardienas.

Tā nu pēc „i don’t know what to do with myself” motīviem, viņa ļoti apjukusi ēd to mūsu kopīgo (supergardo) sautējumu, un nemaz nekoncentrējas uz garšas niansēm. „Giulia, organize yourself!” „No, i can’t...ķīselis galvā!” Lāsma uzzīmē shēmu, lai palīdzētu Džulijai pieņemt lēmumu 4 (galvenie) varianti. Vadlīnijās:
1 – lecam un braucam! jeb fiksi paēdām ar velosipēdiem uz saciju un braucam baudīt sauli vienlaga uz kurieni!
2- ēdam mierīgi, tu ieej dušā, es izmazgāju māju un barucam ar nākošo vilcienu 15 (jāņem vienīgi vērā, ka saulīte riet jau 5 un vilcienā 1 stunda...)
3- paliekam mājās, visu savedam kārtībā, 14:00 ejam pie Giulianas .... (no sun today)
4- paliekam Montpellier, ēdam mierīgi, visu savedam kārtībā, ņemam velosipēdus un dodamies atklājumu braucienā pa Montpellier

Ak, cik grūti izlemt. Un laimīgās minūtes tikšķ uz priekšu un draud jau drīz padarīt 1. ! (visskaistāko) variantu par neiespējamu.
Un tad liktenis (tas labais onkulis, kurš vienmeŗ palīdz lietām atrast savu īsto fizikālo stāvokli universā. Zvans Benei – Bene: „Es esmu stacijā, man nopirkt biļeti ari Tev Lāsmiņ!” Ahā! – Labi Džūlij, saņmeies, lecam un laižam! .. Dž:„Ai....je ne sais pas, Lā ....”
Ok. Es skrienu. Velosipēds līdz satcijai ir vienas minūtes vēja pūtiens.
Bene ir pretī – un uzreiz sāk – ar „Ak piedod, peidod, Lāsm!” Uz vienu sekundes simtdaļu man šķiet jau- kas tad nu par lietu. Bet pal,dies Dievam, ir cilvēki, kas tev neliek prasīt paskaidrojumus, bet paši uzreiz turpina stāstu , un Bene ir no šiem cilvēkiem! „Ak Lāsm, es nopirku laikam nep[areizās biļetes”. Es sajaucu noskaumus un tagad mums ir biļetes uz Perpigan.... ko mēs tagad daram/ un skatās uz mani ar tiešām skumjām kastaņbrūnā itāļu acīm. Lāsma smejas! Tu ko! Nieka lietas> lai tad būtu šodienai Perpignan! Tu esi kādreiz tur bijusi? Nē...! Es arī nē! Tad jau būs interesanti! Pie tam man šķiet, ka tas ir starp Pirenejiem un jūru! Tiešām!? Jāāā! Nu tad jau labi! Kura mūsu platforma? B. Nu tad ko mēs te vēl gaidam! Un aiziet.

Tāds bija sākums. Tiešām labs sākums. Un viss pārējais bija vēl labāks, jo saldo taču vienmēr pietaupa beigām :D :D

Vilciena logs. Sajūtas kā filozofam, kas devies ceļojumā, mainīgā ainava, ezers, kalns, kalni, ezeri, jūra, saule. Tāda saule! Ēnu spēles. Atbraukuši.
AK DIEVS! TĀDA MĀJA! Pirmoreiz redzu ta’du māju, kuru ieraugot pirmā doma- es gribu tur dzīvot, strādāt, palikt, es gribu lai tā ir mūsu māja. Visas tās domas sekundes laikā izskrien caur galvai. Paskatos uz Beni, lai kaut ko teiktu un tad atskan viņas vārdi : „Ko tu teiktu Lāsm, ja mēs šiten kādreiz uztaisītu arhitektu biroju”. Lāsma smejas :D :D vēderu turēdama! L:”No kurienes tev tāda ideja!” B:”Nu bet tāda māja! Un visi, kas mācās arhitektūru, taču vēlas nodibināt savu biroju!Un es gribētu strādāt kopā ar tevi!” :D Jipī! L:„Uh, kas par komplimentu! un tas jau skan nopietni!Plāns kā Debesu-skrāpis. Tu esi droša, ka varēsi mani tik ilgi izturēt!?” B.: „Nu vismaz pagaidām, tas man nekādas grūtības nav sagādājis! Nevar jau zināt, kāda tu paliksi pēc gadiem, bet nu mēs varētu riskēt, ja to māju dabūjam, tad gan jau opēc tam kaut ko izdomāsim!”:D L:”Njāā...bet nez vai tas maz ir iespējams..” B:”Kā tad nu ne! Tur ir plakāts, ka viņi to māju tagad pārdod!” L :”Tu ko, nopietni!?Nevar būt!” B:”Kas tur nevar! Viss var būt! Nāc, skaties!” L:”Ev, tiešām!!” B:”Nu ja ka tiešām!” L :”Ev , apskatamies kārtīgāk to māju”! tad atskan vairāki komentāri par to ,cik māja laba.... un liela! Klausies, mēs jau tur varētu arī dzīvot. Jā mēs un mūsu labākie draugi! Un strā’dat. Un Pireneji ar roku aizsniedzami un jūra – vispār nav nekur jāsniedzas :D . L:”Ev moš piezvanam viņiem un pajautājam!Tur rakstīts- Madam un Misjē Šurumburumi” B:”Jā, jā, Lāsm, zvanam un sakam, ka esam krievu miljonāru pāsrtāvji! Mūsu bosi vēlas investēt Francijas nekustamajos īpašumus un atsūtīja mūs apskatīties māju” L:”Nu ja! Kāpēc gan ne!”


Fantastisks vijoļ-ūķītis. Divas vijoļmeistares. (kūstošs skatiens). Privātā stīginstrumentu darbnīca. Lāsma tiek ielaista. „Bonjour! Varbūt, lūdzu, jūs varētu būt tik laipni, man ļoti gribētos izmēģināt čellu ...” Tādi iozbrīnīti skatieni raugās pretim, bet laikam nespēj atteikt manam lūgumam . Viena meitene pārtauc stīgu pievienošanas darbu un saka- Pas de problem. Smaids. Čells.
Es tikai domāju, ka man patīk šis instruments. Bet tagad es zinu.
Lai saprastu vai tas ir priekš tevis, pietiek ar vienu lociņa vilcienu, vienu dobju stīgas skaņu.
Jā. Un tikai pirms projām iešanas, ieteicos, ka šis čells man patika vislabāk no visiem tike ko esmu redzējusi. Neesmu neko jau daudz redzējusi, bet dažus jau tomēr esmu un Gunda un Magda (dvīņumāsas) abas spēlē čellus ... meitene nosmējās un teica, ka man laikam esot laba gaume. Šis esot antīks čells un maksājot 13 tūkstošus eiro. Acis drusku ieplešas un žoklis (labi , ka iedomās) atkaras (labi, ka spēju vismaz minimaļi ietekmēt savas sejas izteiksmes!!!  ) ... nevaru nepārjautāt. Bet atbilde palike tā pati. Labi, ka to uzzināju pēc tam, kad instrumentu turēju savās rokās, citādi, es laikam nezinu ... jā, citādi būtu bijis grūtāk. Jau tā bija sajūta, ka turi rokās kaut ko super-vērtīgu!.
Jau sākumā bija sajūta, ka šī nebūs standarta ekskursija pa vecpilsētu. Rezultātā notika tūrsita sapnis- apmaldijāmies pilsētas labākajos rajonos. Apmaldijāmies, iemaldijāmiesm visādās franč-spāņ-marokāniskās būvēs un visbeidzot fantastiskā dzīvojamajā rajonā, ko varētu salīdzināt ar Burāno-Parmas miksli. Visu sakarināta vešiņa, mājas tādsu meditaranee toņos, bēšs, oranžs, gaišs bordo ... fantastika. Skaidri redzams, ka tas nav bagāto ļaužu rajons, tas ir rajons normāliem parastajiem cilvēkiem. Cilvēkiem, kas zina kā izmantot ielu. Onkas, kas iznesuši ārā krēslus un pīpē pīpes. Tantes, kas sit jaunāko klaču. Puikas kas stāvlaukumā spēlē volejbolu. Visa apkārtne piesātināta ar dzīvību. Mājas nav mēmas- tās runā pie katra loga izkarinātas drēbes, kas jau tev stāsta stāstu par tās iemītniekiem un ļauj iztēlei aizklīst stāstos par dažādiem raibiem likteņiem.
Attatapīgā meitene kafejnīcā. Kas ar izdomas palidzibu nodabūja grenadīna pudeli no augšējā plaukta, kas nebūtu paredzēts viņai pa ķērienam. Vajag drusku pakāpties, tad paņemt tukšu šampanieša glāzi, ar glāzes kājiņu aizķert pudeli, pavilkt to tuvu plaukta palai, tad veikli pavilkt un noķert pudeli rokā! Tā tā visa māka. :D

Labi. Nu tad 17.dec (pēc 5 dienām) 11:10 ielidoju RIX 


Black Eyed Peas - “I Gotta Feeling”