Apburtā Lāsma
Sveiki mani mīļie. Ir pagājis neiespējami ilgs laiks, kopš mana pēdējā blogojuma. Hm, hm. Laikam to var izskaidrot vienīgi ar tik pat neiespējamu aizņemtību. Darba diena 12h dienā reizēm ari 7/7 dienām nedēļā .
Darbs. Boulo + Metro+Dodo. Dam dam dam. Tādas bija manas pēdejās piecas nedēļas. Manas pēdējās piecas nedēļas Parīzē. Mīlsetības un sapņu pilsētā. Pilsētā kurā jūties kā mazs cilvēks, un tajā pašā laika tik nozīmīgs un īpašs, jo tieši tev ir gadījusies tā laime tur dzīvot. Dažādi pilsētas nostūri, kurus galvenokārt iepazinu pēc darba dienas beigām, attiecīgi skaitot no 23 vakarā.
Un bāc! Lai saka cilvēki, ko grib! Daži ļaujas gauzties par iedzimto parīziešu noslēgtību vai velns zin ko vēl nē! Viss tas ir mīts! Parīzieši ir laipni draudzīgi un ļoti ļoti franciski cilvēki ☺ un dzimusi es noteikti esmu laimes krekliņā (jā, mammu? Kapēc tu šo detaļu no manas agrās bērnibas man esi noklusējusi,ko :D :D )
Tātad ņemot vērā to, ka man nekad nebija laika ...
Un ja jau mani pazīsti (diezgan labi jau laikam pazīsti) tad zini, ka Lāsma mēdz būt makten aizņemta ar visu ko, kas virmo viņas galvā un nedod ne miera ne miega. Un strādājot konkrētajā arhitektu birojā...varētu atļauties teikt, ka tava privātā dzīve tiek reducēta līdz 5stundām miega diennaktī un pārējās 15 tu pavadi domājot par darbu un atlikušās divas cenšoties pāslēgties no viena stāvokļa otrā. (Nabaga Ēriks. Viņš tikai kā pus gadu ir precējies un no darbā vienmēr ir pirmais un projām iet pēdējais. Trakums.)
Bet TĀTAD – neskatoties uz to visu, (var arī skatoties) Lāsmai noveicās iepazīties ar burvīgiem cilvēkiem. Pasaule šķiet pilna ar burvīgiem cilvēkiem, jo es ar tādiem nepārtraukti nejauši satiekos. Vai varbūt man vienkārši tiek pasaules labākā daļa ... vai varbūt daļa kas man tiek ir vislabākā tieši priekš manis. Nu kas to lai zina. Bet
Clara, Sofia, Davids, Vincents, Clement, Nina, Eduardo, Nacho, otra Sofia, Fanny, Eric, Benjamin, Lisa, Aurora, Marco ..
Ak Dievs, ja “Mana Parize” bija tik lieliska tajās dažās stundās, kad nestrādāju un negulēju (un nebija jau ari tik briemsigi, kad strādāju un gulēju :D ) ... tad varu tikai vīzijā izteloties, cik skaista varētu būt vienkārši nedēļa parīzē, kad dari tikai to, ko gribi. Un tā nav nekāda kārdināšana. Tā ir realitāte/. Tā IR sapņu pilsēta. Vienalga vai esi vai neesi tūrsist. Patīk vai nepatīk tev būt vienam no viņiem tūristiem (ai kāds smags vārds). Bet varbūt tie ir “pasaules klaidoņi” “ceļotāji”. Vienlaga vai pieskaiti sevi pie viņiem vai nē . Esi vai neesi jau kādreiz dzīvē skatijies uz notre damme de paris, eifeļa torni, luvru, concordi ... vienalga esi vai neesi. Un vienalga cik daudz reizes jau esi. Tas skats vienmēr apbur.
Un tā nu Lāsma bija apburta uz veselu mēnesi ar atliektiem galiem ...
Un tagad Lāsma ar TGV brauc atpakaļ uz siltajām jaukajām māļajām Montpellier mājām, kur viņu gaida viņas lielā Montpellier ģimene. Kuri visi tik tik tik traki pietrūka .... ak Dievs cik viegli ir pieķerties cilvēkiem.
Lai gan nē! Nav nemaz tik vienkārši. Precizējot jāsaka- cik viegli pieķerties lieliskiem cilvēkiem, tādiem “īstajiem cilvēkiem” ar kuriem jautri, kuriem uzticies no pirmā acu skatu un no kuriem negribi atvadīties/ nekad negribi atvadīties. Tāpēc vislabākais risinājums šādos gadījumos – (mēs laikam esam tiešām ģeniāli :D :D ) ir dzīvot kopā! ☺ tieši tā ari mēs daram. Un šodien tieši pusnkatī es ierodos atpakaļ pie cilvēkiem, kas jau kļuvuši par nedalāmu daļu no manis un bez kuriem būšanu projām no savām mīļajām meitenēm “priežu lejās un augšās” un mainīgos ang;lijas nostūros es noteikti nekādīgi nevarētu pārdzivot. Ak mammu, kā tavai meitai ir paveicies.Vai nu tu vai kāds no mums iepriekšējā dzīvē noteikti izdarījis kaut ko neiedomājami labu, lai ierakstītu zvaigznes tik daudz prieka un veiksmes. Jo pat tad kad šķet, ka ka kaut kas iet galigi greizi, galu galā sanāk galīgi galīgi labi ...
* * *
Nu kā ar to Vulkānu Islandē un trako 3000km stopošanas sprintu divās dienās :D :D
Ar pilnu sirdi
Lā.
